Lietuvas Lielhercogistes ēnas (25.10.2010)

Kaut kas notika ar Aļģimantu Aleksandraviču – sagaidīja piecdesmito gadu desmitu un neatpazīstami mainīja savu daiļradi. Līdz šim bijis slavens un laurus plūcis kā portretu virtuozs, tagad viņš tiecas uz to sfēru, kurā pierasts meklēt pēc iespējas precīzāku attēlu, kas top par dokumentu. Tā ir sfēra, kurā darbojas ne viens vien izcils fotomākslinieks un starp kuriem Aļģimants var šķist mazliet bravūrīgs, jo viņš atsakās meklēt foto uzņēmumus kultūras mantojuma reģistriem. Taču, jo tālāk, jo vairāk pārliecinies, ka Aļģimants meklē to, ko nespēja izdarīt, veidojot Lietuvas Tūkstošgades seju. Atlasot izcilos Lietuvas cilvēkus un notikumus, viņš to darīja piemērojot īpaši stingrus atlases kritērijus māksliniecisko foto uzņēmumu kvalitātei, Tūkstošgades gadsimtus līdz foto uzņēmumiem atstāja aprakstīt vēsturniekiem. Tad jautājām: „Ko darīt ar tiem gadsimtiem, kurus foto uzņēmumi nav skāruši, bet tie necentās iekļūt pat grāmatās? Kā tad izveidot Tūkstošgades panteonu? Varbūt fotografējot vismaz to, kur šo gadsimtu, bez foto uzņēmumiem, cilvēki atgūluši – kapukalnus un senās kapsētas, fotografēt to, kur vēl šodien var noģist senču ēnu klātbūtni – pilskalnus un senās baznīcas, saglabājušās koka un mūra muižiņas vai rezidences un vecpilsētu mūrus?“

Šķiet, ka Aļģimants arī sāk staigāt pa seno mūsu valsti, meklējot tās cilvēkus, bet iespējams ne tik daudz cilvēkus, cik Lietuvas sejas, apjēdzot seju kā ainavu ar ēnām un debesu drāmām. Patiesi, ne vienā vien parādās arī cilvēki, un laiks šeit kļūst ne tik svarīgs: vai sievietes, kas tuvojas baznīcai Barūnos, vai zēni, kas skraida ar divretiņiem Medininkos. Šķiet, ka tā varēja notikt arī pirms gadu simteņiem.

Šajā izstādē esošie cikla foto uzņēmumi sākas no visu gadsimtu ievērojamākā Lietuvas Lielhercogistes dzejnieka Adoma Mickeviča jaunības pēdu meklēšanas. Kaut arī valsts vairs nebija, dzejniekam Lietuva bija tēvzeme, par kuru priekšstati radās, atceroties Naugarduku un Svitezi, „Veļu dienu“ un „Tada kunga“ pasauli. Šīs pasaules meklēšana parasti dod niecīgus rezultātus – mantojums vai nu nav saglabājies, vai arī tas ir tā izdāļāts, ka pat nav vairs fotogenisks. Lidas restaurētie pils mūri izskatās prastāk nekā kazas Krēvas drupās, tie kaut kāda iemesla dēļ pilnībā neatgādina Gražinu. Bet viņa taču, pēc Mickeviča vārdiem, – varenā Lidas kunigaiča meita, izgājusi sievās pie Ļutaura un aizdevusies uz Naugarduku. Iespējams tāpēc izstādē neatradīsim standarta Adoma Mickevičiaus mantojuma un mantojumā nodotās vietas, iespējams tāpēc Aļģimants pat Lidā meklē citu skatupunktu. Ēnās ir saredzams pat poētiskais Naugardukas, bet apstājoties netālu no Sviteza ezera, Raicā, kas reti tiek fotografēta, kur pēc Adomu Mickeviču mīda 1817. gadā celtā Sv. Barbaras baznīca, kā arī netālu Korčevas ciemā – slavenais filaretu akmens, pie kura pulcējas Adoms Mickevičs, Toms Zans un Ignots Domeiks. Tiek pieturēts arī filaretu Jona Čečota tēvzemē Padaroskē vai Ignota Domeikas Ščjutinē. Šeit viņš sāka studijas, bet pijāru kolēģijas nams joprojam atgādina slavenos zinātniekus Mateju Dominīku, Stanislavu Bonifaciju Jundzilu vai Angelu Daugirdu. Tiek piestāts tā, kā Gražina, kad atveda karavīrus, pie Lietuvietes (Ļitokas) ezera, it kā ūdens pasacītu vairāk nekā mūri, kas saglabājušies. Īpaši tur, kur mūru vairs nav palicis: par Radvillu Slucka dižumu liecina tikai muzejos esošās skaņu lentes, panorāmas un pilsētas plāni, bet pašā Sluckā – tikai Slučas upīte, kā arī netālu Hodkeviču un Sapiegu Ļahavičā – tikai Vedma. Nav saglabājies arī Brastas diženums, par kuru var spriest no Tvana laiku zviedru ofortiem. Visa senā Brasta tika iznīcināta pēc 1831. gada sacelšanas, ceļot impērijas robežas cietoksni, kas zināms no Otra pasaules kara sākuma, bet arī tā mīda Adoma Mickevičiaus laikus.

Tikai Napaleona Orda gravīrās saglabājusies Hodkeviču Mažeikava, kurā parasti iemaldies, meklējot LLH kultūras fenomena pareizticīgo baznīcas Murovankā. Tā, tāpat kā Sīnkoviču baznīca, tiek uzskatīta par gotikas un Bizantijas arhitektūras simbiozes šedevru. Napaleons Orda bija uzzīmējies arī Tada Kosčuškas dzimto vietu Kosavā – jau 1857. gadā Vandalins Puslovskis restaurēja leģendārā tautieša mājokli, bet tagad Kosavā iespējams redzēt vēlreiz atjaunotu Kosčuškas viensētu un ieraudzīt Puslovsku pili. Atrodama vēl vienas LLH slavenības Antana Tīzenhauza dzimtene un apbedījuma vieta Žaludka, ar dīvainiem, šķiet, kaut kādai filmai uzbūvētiem vārtiem, aiz kuriem – nodota Baltkrievijas KGB ziņā Četvertinsku pils.

LLH ēnas – gan Nemiru Iškolde ar pašu agrīnāko provinces gotikas baznīcu, gan Klecke ar dominikāņu baznīcu, kurā, šķiet, nekas vairs neatgādina par slaveno uzvaru pār tatāriem. Varbūt vairāk LLH atbalstu ir Kišku Ļubčā, Sapiegu Alšēnos, bet īpaši Ružānos, kur caur pils arku ir redzama baznīca, kas Plūdu laikos deva pajumti Viļņas bīskapijas kapitulam un atbalstīja sv. Kazimieru. Vēl vairāk atbalšu ir Radvillu Mirā un Nesvīžā, bet joprojām nepamet iespaids, ka visa Lietuvas Lielhercogiste ir it kā ēna, bet par tās metaforu kļūst - Gardina kapsēta. Taisnība, Baltkrievija – mums Lietuvā, bieži aizmirstama LLH mantojuma zeme, taču Aļģimantss līdzīgi fotografē arī LLH mantojumu Lietuvā: Merkinē un Kernavē, Medininkos, Rokantiškēs un Siesikos. Vītauta it kā mākslas bridums ir Senajos Trāķos un viņa fundācija Sv. Jaunavai Marijai pirms pat Žalgiri, - Jaunajos Trāķos, bet tie paši pārsegti ar sniegu, bet attēls atgādina grafikas daiļdarbu. Miglājos iegrimusi arī LLH metropole Viļņa.

Lietuvas Lielhercogiste – ēnu, bet arī atmiņu valstībā.

Laipni lūgti uz fotogrāfa Algimanta Aleksandraviča fotoizstādi "Diženās Lietuvas kņazistes ēnas”, kas tiks atklāta Viļņas rātsnamā 29.oktobrī pulksten 18:00.

Izstāde notiks līdz 20. novembrim.

<< Atpakaļ