Blogs
„Visa pour l'Image” festivāls - Fotožurnālistikas medus pods (19.09.2013)
Teksts: Kaupo Kikkas
Fotogrāfijas: Aivar Pihelgas
„Visa pour l'Image” festivāls Francijas pilsētā Perpiņānā (Perpignan) šogad notika jau 25.reizi. Fotožurnālistikas pasaulē šis festivāls ir pielīdzināms Kannu festivālam filmu industrijai. Festivālā notiek labākās žanra izstādes, fotogrāfiju skate naktī un apmeklētāju vidū pulcējas tagadnes un pagātnes lielākie fotožurnālistikas vārdi.
Perpiņānas vēsturiskajā vecpilsētā ir dzimusi unikāla sinerģija, kur festivāla laikā fotogrāfija ir sajaukta ar arhitektūru un kultūru. Daudzas vēsturiskas vietas kā ebreju kvartāls Le couvent des minime, 17.gs. cietums un dominikāņu klosteris tika pārveidotas par izstāžu zālēm. Bez oficiālajā programmā paredzētajām pilsētā notiek arī desmitiem citas izstādes, kas kopā pilsētā veido vairāk nekā 100 izstādes. Naktīs Campo Santo klostera pagalmā notiek fotogrāfiju skates, kur zem naksnīgās debess fotogrāfijas tiek rādītas uz 20m ekrāna ar 5 prožektoru palīdzību. Tie, kas nokavē uz seansa sākumu, iekšā laisti netiek un klātesošie 3 000 cilvēki var baudīt izstādi klusumā. Kamēr fotogrāfi festivālā Perpiņānā piedalās vienu nedēļu, izstādes notiek veselu mēnesi, tāpēc 250 000 cilvēku var tajās piedalīties.
Šogad festivāls atzīmēja savu 25. gadadienu. No paša sākuma festivāla vadība bijusi Žana Fransuā Leroja (Jean-Francois Leroy) rokās un festivāls saistīts ar viņa vārdu. Viņš pat joko par šo tēmu sakot, ka pastāvošā ideoloģija un kritēriji ir vienīgi viņa sliktā gaume. Gadiem ejot, Leroja gaume festivālu padarījusi par tik nopietnu pasākumu, ka uz Perpiņānu dodas lielākās preses fotogrāfijas un fotožurnālistikas aģentūras kā – AP, AFP un Getty images. Šo zīmolu klātbūtne nozīmē, ka festivāls ir nopietns pakāpiens jaunajiem fotogrāfiem, kas intensīvi meklē iespējas un ceļus, kā augt profesionāli.
Festivālā uzsvars tiek likts uz klasisko fotožurnālistiku, ko pārsvarā pārstāv kara ainas no karstajiem punktiem visā pasaulē, tomēr pārstāvēta ir arīdzan fotožurnālistikas “maigā puse” – psiholoģiski saspīlēti personiski stāsti, politiskā konkurence un daba. Šogad par pēdējo kategoriju rūpējās žurnāls „National Geographic”, kurš šogad svin savu 125 gadu jubileju. „National Geographic” arīdzan rīkoja paneļdiskusiju, kurā drīz gaidāmā jubilejas numura fotogrāfiju stāstu autori sēdēja vienā rindā un tiem blakus priekšniece, galvenā redaktore, Sāra Līn (Sarah Leen). Es izstāstīšu par diviem šī žurnāla komandas stāstiem: Maikls Nikolss (Michael Nichols) un viņa lauvu projekts un Deivida Guttenfeldera (David Guttenfelder) Phenjana.
Guttenfelders iespējams ir vienīgais fotogrāfs pasaulē, kam atļauts brīvi pārvietoties Ziemeļkorejā. Tas aizsākās 2001.gadā, kad Associated Press ziņu aģentūra izteica vēlmi atvērt redakcijas departamentu Phenjanā, lai pasaulē paradītu šo melno caurumu, par ko maz zinām. Laiks ir gājis uz priekšu un šodien Associated Press pilsētā ir neliela ziņu nodaļa, kas rada fotogrāfijas, video un ziņas. Es Guttenfelderam pajautāju, kāda ir tā visa cena – kāpēc lai totalitārs režīms ļautu valstī strādāt kritizējošai ziņu aģentūrai? Es saņēmu neskaidru, bet patiesu atbildi: „Pat Kims saprot, ka šajā interneta laikmetā, ir svarīgi atrasties ziņās kādā veidā, pat ja ziņas ir kritizējošas, viņam ir svarīgi būt raksta bildē un izplatīt savu viedokli, kad vien iespējams.” Fotogrāfam šādai brīvībai ir cena. Kad pirmo reizi Deivids ieradās Phenjanā, viņa autobusa un viesnīcas logi tika aizklāti ar melniem plastmasas maisiem, lai viņš neredzētu un nenofotografētu ko tādu, kas nebūtu jāredz. Uz šo dienu pēc sava 30. ceļojuma uz Ziemeļkoreju Deividu vairs neizseko vietējie cenzori, bet šī brīvība ir spēkā tikai līdz pirmajai kļūdai. Tādā veidā varam saprast, kāpēc Guttenfeldera fotogrāfiju valoda ir vairāk samocīta un klusa, nevis skaļi kliedzoša. Apkopojot domas fotogrāfs saka: „Katru dienu es sev uzdodu šos ētikas jautājumus, bet kad ir jāizšķiras, vai mums būs manas fotogrāfijas vai ne...? Galu galā, tas ir lasītāja lēmums, kam ticēt...”
Maikla “Nika” Nikolsa lielizmēra lauvu projects ir vienīgā fiziskā izstāde Perpiņānā (citu autoru darbi tiek rādīti naktī uz lielā ekrāna), tāpēc man tā ir ļoti pamanāma. Rezultātus var raksturot kā unikālu tuvību lauvām, tomēr tās ir tehniskās nianses, kas gala rezultātu padara pamanāmu. Tieši tādi paši attālināmi vadāmi helikopteri, ko izmanto Pakistānā, lai nogalinātu cilvēkus, var tikt izmantoti fotografēšanai un objektu izgaismošanai. Nikolss ar šo robotu – mazo helikopteru un infrasarkanās gaismas palīdzību ir notvēris ļoti īpašus mirkļus, un lauvas ir nofotografētas gandrīz bez jebkādas traucēšanas. Šīs tehnoloģijas klātbūtne nav nekāds jaunums mūsdienās, tomēr profesionāla, uz mērķi vērsta un nepārtraukta lietošana, ko īsteno „National Geographic” savā fotogrāfijas valodā, ir iepriekš neredzēts fakts. Vēl viens fakts no kādas svarīgas izstādes – World Press Photo sporta kategorijā, kur piedalās sporta komandu fotogrāfijas, uzvarējušie attēli fotografēti ar tālvadību no pie griestiem piestiprinātām kamerām. Iespējams, šeit redzam nenovēršamo tehnokrātijas spēku – bez fotogrāfijas paša fotogrāfa īpašības un zināšanas sāk spēlēt svarīgu lomu. Šeit es varu papildināt ar „National Geographic” fotogrāfiju redaktora uzskatu, ka viņu fotogrāfiem jāsāk radīt kustīgi attēli un uzmanība jāvirza interaktivitātes un digitālā izdevuma virzienā. Ikdiena mainās arī tiem, kas atrodas pašā virsotnē, un fokuss uz pārmaiņām neļauj pat meistariem pie tām ātri pierast.
Divas no iespaidīgākajām izstādēm Perpiņānā veltītas kara fotožurnālistikai un abas var tikt dēvētas par pamanāmiem pagrieziena punktiem. Dona Makkalina (Don McCullin) „Neiespējamais miers” un Žoao Silvas (Joao Silva) „Retrospektīva”. Šie abi vīri var tikt saukti par dzīvajām leģendām, kaut arī sabiedrība par viņiem tik daudz nemaz nezina. Iespējams, šāds ir fotogrāfu liktenis, traģēdija pati par sevi daudz pasaka anonīma autora acīm tā, ka autors pat nebūtu vajadzīgs un nāve ir neapšaubāma. Makkalins un Silva, saņemot apbalvojumus, mazrunīgi un pieticīgi uzsver, tā kā viņi fotografē citu cilvēku ciešanas un nāvi, te nepiedienas būt priecīgam. Šo vīru fotogrāfiju stāsti nejaušā kārtā atrodas ideālā virknē. Brīdī, kad Makkalins beidz savu uzstāšanos, Silva turpina vienlaicīgi no vēsturiskā un estētiska skatu punkta. Vēl viens nejauši izvēlēts un savāds fakts ir tāds, ka Makkalins (dzimis 1935.g.) un Silva (dzimis 1966.g.) abi nesen ieradušies no Sīrijas un neviens no viņiem tur nebija atvaļinājumā.
Izstāde „Neiespējamais miers” tiek izrādīta dominikāņu klosterī, kurš mūsdienās pārvērsts par brīnišķīgu izstāžu zāli. Stāsts sākas ar dzīvi Anglijas laukos pēckara depresijas laikā, turpinās ar dažādiem konfliktiem no Āfrikas līdz Balkāniem un beidzas ar asiņainajām nemiernieku sadursmēm Ziemeļīrijā. Jūs nevarat sajust emocionālu līdzcietību vai atrast prastu asiņošanu – fotogrāfijas caur skaidru valodu ir vizuāli skaistas un neglītas. Nāve atšķiras ar lauku ainavām un mierīgiem portretiem, tā ir gleznaina un melanholiska. Melnbaltas bildes izskatās īpaši labi klostera vidē, kur izstāde iegūst zināmu apokaliptisku sakralitāti. Es vienīgi nezinu, kur mēs šādas fotogrāfijas varētu izstādīt Igaunijā un kur būtu tā vieta, kur tūkstošiem cilvēku nāktu tās aplūkot...
Silva ir pavisam cits cilvēks. Viņa fotogrāfijās valoda ir vairāk spēcīga, tai ir vairāk spēcīgu viedokļu un, iespējams, tā nav tik gleznaina. Būtībā no mirkļa, ka viņa rokas pieskārās fotokamerai, viņš ir iemūžinājis sadursmes un nāvi. Silva tikko ieradies no Sīrijas, lai sniegtu lekciju un lūkotos uz nesenajiem notikumiem. Viņš ir īsts kara vilks un viņa sejā smaidu neieraudzīt. Šis vīrs ir zaudējis abas kājas, mīnas sprādzienā Afganistānā un pēc notikuma viņš ir komentējis: „Tas man nebija pārsteigums, jo zināju, ka kādu dienu tas var notikt, un pienāks mans laiks sajust sāpes.” Divi ar pusi gadi uz operāciju galda nav viņu apturējuši un viņš drīz atgriezīsies savā darbalaukā. Fotogrāfs nobeigumā saka: „Ir vēl tik daudz ko mācīties...”
Festivāla svarīga daļa ir prestiži apbalvojumi – labākais ziņu foto, labākais tēmas stāsts, mūža ieguldījuma apbalvojums un balva labākajai fotžurnālistei sievietei. Papildus šiem ir daudz citu stipendiju un īpašo balvu. Es labprāt uzskaitītu dažus vārdus, ko atceros, no šī gada uzvarētājiem: Laurent Van Der Stockt, Noriko Hayashi, Sebastiano Tomada, Mary F. Calvert un mūsu ziemeļu kaimiņš Niklas Meltio no „Helsingin Sanomat” laikraksta.
26. pēc kārtas „Visa pour l'Image” festivāls norisināsies Perpiņānā 2014.gada septembrī. Vizuālas trīsas apmeklētājiem ir garantētas, bez tam uz vietas iespējams satikt fotogrāfus un savus elku nepiespiestā atmosfērā, un tas viss notiek Perpiņānas vecpilsētā.
